Par skoliozi sauc sānisku mugurkaula izliekumu, kuru vairs nevar pilnīgi iztaisnot. Šāds sānisks mugurkaula izliekums iet roku rokā ar skriemeļu pagriešanos, kas savukārt, rada lielākus vai mazākus kuprīšus ,krūšu kurvja un jostas daļas augstumā. Mugurkaula kustīgums šinīs vietās parasti ir samazinājies, tāpēc cilvēkam nav iespējams aktīvi mugurkaulu iztaisnot.
Skoliozes cēloņi var būt dažādi.
Skoliozes var rasties sakarā ar nervu un muskuļu slimībām , vielmaiņas slimībām. Ir arī iedzimtas skoliozes ar skriemeļu un ribu deformācijām. Taču lielākai daļai ārstējamām skoliozēm nav skaidru cēloņu. Daudzi zinātniski darbi gan cenšas noteikt t. s. „idiopātiskās”(lat. val.-izcēlusies pati no sevis) skoliozes cēloņus. Taču arī pēc gadu desmitiem ilgās zinātniskās pētniecības šinī laukā, pēdējais vārds vēl nav pateikts.
Ārstam jāpielieto zināmus mērīšanas paņēmienus lai novērtētu mugurkaula izliekuma attīstību.
Agrīnā fāzē ārstam jāvar novērtēt vai sākumā nepieciešamā mugurkaula izliekumu novērošana ir novedusi pie secinājuma, ka situācija ir pasliktinājusies, un ir izveidojusies skolioze ,kuru nepieciešams ārstēt. Viņam jāvar noteikt vai skoliozi ir jāārstē tikai ar fizioterapiju jeb ir nepieciešams valkāt arī ortozi un apmeklēt stacionāru rehabilitāciju. Ortozes aprūpes gadījumā, viņam jāvar noteikt , vai par spīti ortozes valkāšanai, skolioze pasliktinājusies un būtu jādomā par operāciju. Šo iemeslu dēļ iesakāmas ir ārsta kontroles ik pa gada ceturksni. Posmos kad skelets aug lēnāk, kontroles var notikt retāk.
Konsultējošais ārsts(ortopēds) lieto mērīšanas paņēmienus, kuri ļauj vēlāk salīdzināt iegūtos datus un spriest par skoliozes attīstību. Lai diagnosticētu skoliozi ir nepieciešams rentgena uzņēmums no visa mugurkaula , stāvot kājās , pirmo reizi no priekšas ,kā arī no sāniem.Uz rentgena bildes ārsts izmēra izliekumus un nosaka to grādus. Pēc izliekuma grādiem nosaka ārstēšanas paņēmienus.
Skoliozes ārstēšana.
Skoliozi ārstē, lai mazāki liekumi nekļūtu lielāki, un lai samazinātu sekas no lielākiem izliekumiem. Operācijas gadījumā, mēģina uzlabot pacienta izskatu un traucētās funkcijas ,kā arī aizkavēt tālāku pasliktināšanos.
Daži pētījumi ir pierādījuši, ka intensīva fizioterapeitiska ārstēšana ir efektīva; skoliozei var izlabot ar fizioterapiju, un aprūpi ar ortozi var atlikt uz vēlāku laiku vai ortozes valkāšanu var būtiski atvieglināt. Aprūpe ar ortozi ir nepieciešama, ja sagaida, ka ar fizioterapiju vien nepietiks.To var pieņemt ja izliekums pirms skeleta brieduma sasniegšanas jau sasniedz 20 grādus; ja izliekums pēc skeleta brieduma sasniegšanas pasliktinājās par 5 grādiem gadā; ja izliekums pēc skeleta brieduma sasniegšanas sasniedz 30 grādus.
Ortozes valkāšana un fizioterapija iet roku rokā, lai tad kad pienācis brīdis atradināties no ortozes valkāšanas, korekcijas zaudējums būtu pēc iespējas mazāks.
Ja par spīti visiem mēģinājumiem nav izdevies apturēt skoliozes pasliktināšanos un izliekumi pārsniedz 50 grādus, iesaka skoliozi operēt. Arī agri attīstījušās skoliozes un iedzimti mugurkaula izliekumi, kuri jau bērnībā sasniedz lielus grādus, var būt par iemeslu operēt. Tas attiecās arī uz bērniem ar nervu sistēmas un muskuļu slimībām, kuriem šo iemeslu dēļ bieži vien ir nopietnas mugurkaula deformācijas.
